Azartspēļu ēnas: Pazīstamu cilvēku stāsti

Mūziķu pieredze ar azartspēlēm

Normunds Jakušonoks un Pēteris Upelnieks, divi pazīstami mūziķi, raidījumā dalījās ar saviem personīgajiem stāstiem par cīņu ar azartspēļu atkarību. Abi atklāti atzina, ka kādreiz bijuši dziļi iesaistīti azartspēlēs, kas izpostīja daudzas viņu dzīves jomas. Jakušonoks stāsta, ka viņa aizraušanās ar spēļu zālēm sākusies pakāpeniski, līdz sasniegusi bīstamu līmeni. Viņš atceras laikus, kad spēļu zālēs devies “pa pāriem”, lai otrs cilvēks īstajā brīdī nospiestu “stop” pogu, pirms viņš zaudē visu. Kādā reizē online kazino viņš pazaudēja 10 000 eiro, kas kļuva par viņa “pēdējo pilienu” un lika izbeigt šo postošo atkarību.

Pēteris Upelnieks atzīst, ka azartspēles savā būtībā ir dziļi sakņotas cilvēka dabā un atkarība var piemeklēt ikvienu. Viņš uzskata, ka katrs cilvēks ir “radīts, lai būtu no kaut kā atkarīgs,” un atklāj, kā azartspēles aizstājis ar citām atkarībām, kas viņa dzīvē izrādījušās pozitīvākas. Gan Jakušonoks, gan Upelnieks ir pārliecināti, ka atkarība ir nevis izārstējama, bet gan aizvietojama – taču šim procesam ir nepieciešama apņēmība un pašanalīze.

Abu mūziķu pieredze uzsver, ka azartspēļu atkarība ir daudzslāņaina problēma, kas ietver gan psiholoģiskos, gan sociālos aspektus. Tas nav tikai jautājums par finansiāliem zaudējumiem, bet arī par atkarību no sajūtas, ko rada spēles process un vide. Stāsti par zaudētām lielām naudas summām, konfliktiem un sāpīgiem dzīves posmiem kalpo kā brīdinājums citiem par to, cik viegli ir iegrimt šajā atkarības bedrē.

Politologa Andis Kudora atkarības ceļš

Politologs Andis Kudors atklāti stāsta par savu pieredzi ar azartspēļu atkarību, kas ilga vairāk nekā desmit gadus un būtiski ietekmēja viņa dzīvi. Kudors dalās, ka azartspēļu atkarība bija dziļi postoša — tā atņēma ne tikai naudu, bet arī laiku, emocionālo stabilitāti un attiecības ar tuviniekiem. Viņš uzsver, ka šī atkarība, šķietami nevainīgi sākusies, ar laiku pilnībā pārņēma viņa dzīvi. Atkarība viņu ievedusi ciklā, kurā sākotnējā eiforija par laimestiem ātri vien pārvērtusies par nevaldāmu vēlmi atgūt zaudēto.

Kudors šobrīd ir izkļuvis no azartspēļu atkarības žņaugiem un aktīvi palīdz citiem, kuri cīnās ar līdzīgām problēmām. Viņš uzsver, ka šajā ceļā nozīmīga loma bija arī izpratnei par līdzatkarību, kas bieži vien iesaista atkarīgā tuviniekus. Kudors skaidro, ka līdzatkarība izpaužas kā tuvinieku vēlme palīdzēt, risinot atkarīgā radītās problēmas, piemēram, atmaksājot parādus vai citādi mazinojot viņa ciešanas. Šāda pieeja gan bieži vien tikai pastiprina atkarību, jo tā atkarīgajam ļauj turpināt postošo uzvedību, neredzot ilgtermiņa sekas.

Viņa vēstījums ir skaidrs — azartspēļu atkarība ir spēcīga, bet atgriešanās pie normālas dzīves ir iespējama. Tomēr tas prasa dziļu pašrefleksiju un tuvinieku, draugu un speciālistu atbalstu. Kudors uzsver, ka ir svarīgi palīdzēt atkarīgajam, bet tikai tādā veidā, kas neuztur atkarības ciklu, piemēram, neizpērkot viņu no finansiālām problēmām, bet gan palīdzot saprast atkarības pamatcēloņus un motivējot pārtraukt šo ciklu.

Kaspars Dvinskis un pokera pieredze

Sporta žurnālists Kaspars Dvinskis dalās ar savu pieredzi pokera pasaulē, kur azartspēles viņam izpaužas kā atpūta un izklaide, nevis postoša atkarība. Dvinskis uzsver, ka pokers viņa dzīvē ienāca jau jaunībā — 18 gadu vecumā viņš piedalījās televīzijas šovā “Pokera sala” un, starp vairāk nekā 200 dalībniekiem, sasniedza finālturnīru. Lai gan viņam ir bijusi saskarsme ar pokeru kā nopietnu spēli, Dvinskis uzskata, ka viņš to uztver vairāk kā hobiju un iespēju atslēgties no ikdienas, nevis kā risku savām finansēm un emocionālajai stabilitātei.

Viņa pieeja azartspēlēm ir atšķirīga no citiem stāstiem – Dvinskis atzīst, ka reizēm ar draugiem nedēļas nogalēs dodas uz Tallinu, lai piedalītos pokera turnīros, taču viņš šo aktivitāti uztver kā sociālu izklaidi un atpūtu. Viņš norāda, ka pokers viņam nav dzīves centrālais elements, un viņš rūpīgi kontrolē savas spēles sesijas, lai izvairītos no pārmērībām. Tomēr, neskatoties uz šo apzināto pieeju, Dvinskis atzīst, ka pokers var izraisīt atkarības aizmetņus. Kaut arī viņš pagaidām nav saskāries ar nopietnām problēmām, Dvinskis ir apzinājies riskus, kas slēpjas aiz pokera glamūra, ko bieži vien glorificē publiskā telpa.

Klausoties psihoterapeites Gunitas Gudones skaidrojumos par azartspēļu atkarību, Dvinskis atzīst, ka pokerā var būt slēpti atkarības elementi. Pokers, kā zināšanu un stratēģijas spēle, rada maldinošu sajūtu par spēles kontroli, taču emocionālais un psiholoģiskais spiediens, kas rodas zaudējuma brīžos, var būt līdzvērtīgs jebkurai citai azartspēļu pieredzei. Viņa pieredze kalpo kā atgādinājums, ka pat azartspēļu veidi, kas šķietami prasa prasmes un intelektu, var slēpt sevī risku iegrimt atkarībā, ja netiek ievērota pašdisciplīna un robežu nospraušana.

Psihoterapeites Gunita Gudones skaidrojumi

Psihoterapeite un atkarību speciāliste Gunita Gudone skaidro, ka azartspēļu atkarība ir viena no visgrūtāk pamanāmajām un viltīgākajām atkarības formām, jo tā ne vienmēr ir saistīta ar fiziskām pazīmēm, kā tas bieži novērojams citās atkarībās, piemēram, no alkohola vai narkotikām. Azartspēļu atkarība galvenokārt izpaužas kā psiholoģiska piesaiste spēles procesam, kurā tiek meklēta eiforija un spriedze, ko rada gan uzvaras, gan zaudējumi.

Gudone skaidro, ka šī atkarība bieži sākas ar nevainīgu piedzīvojuma meklēšanu vai vēlmi izklaidēties, taču ar laiku smadzenēs veidojas mehānismi, kas padara spēlēšanu par nepieciešamību. Īpaši bīstama ir saistība ar dopamīna izdalīšanos, kas notiek, kad cilvēks piedzīvo uzvaras vai cerības piepildījumu. Dopamīns veicina sajūtu, ka spēlētājs ir spējīgs kontrolēt savu likteni un spēles iznākumu, pat ja patiesībā viss ir balstīts uz nejaušību.

Gudone uzsver, ka azartspēļu atkarības pamatā bieži ir emocionāla nepilnība, stress vai nepietiekama pašvērtība. Dažkārt cilvēks iesaistās spēlēs, lai aizbēgtu no ikdienas problēmām vai emocionālas spriedzes. Vienkāršs konflikts ģimenē vai darbs var novest pie vēlmes meklēt mierinājumu spēļu zālē. Kā piemēru psihoterapeite min stāstu par cilvēku, kurš, sastrīdējies ar sievu un pēc tam izdzēris dažus alus, pirmo reizi devās uz azartspēļu zāli, kur sajutās kā “mājās”, ieskauts pazīstamās skaņās un gaismās. Šī emocionālā piesaiste ir tā, kas veicina atkārtotu atgriešanos spēlē, līdz spēlētājs vairs nespēj kontrolēt savu rīcību.

Atkarības mehānisms darbojas pēc cikla, kurā spēlētājs, piedzīvojot gan uzvaras, gan zaudējumus, arvien vairāk aizraujas ar spēli, līdz tā pilnībā pārņem viņa dzīvi. Kā norāda Gudone, azartspēles cilvēkiem bieži vien kļūst par vietu, kur viņi jūtas pieņemti un saprasti, kas rada ilūziju par kontroli un drošību. Tas ir īpaši bīstami, jo atkarība var attīstīties lēni, līdz cilvēks pilnībā zaudē spēju objektīvi novērtēt savu situāciju.

Psihoterapeite arī skaidro, ka cīņa ar azartspēļu atkarību prasa ne tikai gribasspēku, bet arī profesionālu palīdzību un psiholoģisko atbalstu. Tikai izprotot atkarības mehānismus un identificējot emocionālos cēloņus, cilvēks spēj atgūties un izbeigt šo postošo ciklu.

Valsts politika un azartspēļu ierobežojumi

Lai mazinātu azartspēļu atkarības izplatību, valsts jau vairākus gadus ievieš dažādus ierobežojošus mehānismus, taču to efektivitāte joprojām tiek plaši apspriesta. Viens no galvenajiem valsts centieniem cīņā pret azartspēļu atkarību ir Pašatteikušos personu reģistrs, kas dod iespēju cilvēkiem brīvprātīgi atteikties no dalības azartspēlēs. Reģistrā iekļautie indivīdi tiek izslēgti no azartspēļu vietām un tiešsaistes kazino, un šāda ierobežojuma mērķis ir palīdzēt atkarīgajiem izvairīties no kārdinājuma atgriezties spēlē. Līdz 2024. gada februārim reģistrā bija iekļauti vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku, kas apliecina, ka šī sistēma piesaista lielu skaitu cilvēku, kuri cenšas risināt savu atkarību.

Tomēr Pašatteikušos personu reģistra efektivitāte ir ierobežota. Kā norāda raidījuma dalībnieki, ir salīdzinoši vienkārši atrast veidus, kā apiet šos ierobežojumus, piemēram, izmantojot citas identitātes vai spēlējot nelegālās azartspēļu vietnēs. Sporta žurnālists Kaspars Dvinskis kritizē valsts pieeju šīs problēmas risināšanā, salīdzinot to ar situāciju ģimenē, kurā bērns ar uzvedības problēmām tiek noslēgts blakus istabā, domājot, ka problēma ir atrisināta. Tas norāda uz trūkumiem sistēmā un nepieciešamību pēc dziļākas problēmas izpratnes un preventīviem risinājumiem.

Papildus reģistram valsts ir pieņēmusi citus mērus, lai ierobežotu azartspēļu pieejamību, piemēram, noteikusi stingrākus noteikumus reklāmām un spēļu zāļu izvietojumam. Arī tiešsaistes azartspēļu kontrole tiek pastiprināta, cenšoties mazināt to pieejamību un novērst jaunu atkarīgo skaitu. Tomēr šie pasākumi ir tikai daļa no kopējās cīņas pret azartspēļu izplatību, un bieži tiek uzsvērts, ka ir nepieciešama integrēta pieeja, kas iekļauj gan preventīvus pasākumus, gan sabiedrības izglītošanu par azartspēļu riskiem.

Valsts politika ir svarīga daļa no cīņas pret azartspēļu atkarību, taču veiksmīgai tās īstenošanai ir nepieciešams ne tikai ierobežojumu mehānismi, bet arī ilgtermiņa atbalsta sistēma atkarīgajiem un viņu tuviniekiem. Sabiedrībā ir jārada izpratne, ka atkarība nav tikai personiska problēma, bet arī sabiedrības veselības jautājums, kuru nevar atrisināt tikai ar aizliegumiem.

Pilnu raidījumu “Par TO pašu” ir iespējams noskatīties un noklausīties abonējot Delfi Plus ŠEIT.